Tas nav nekāds no-slēpums, ka mēs – latvieši - ļoti lepojamies ar saviem dzejniekiem un mūsu skaisto dabu. Es pat būtu teikusi – dzeja un tautasdziesmas ir svarīga mūsu latviskās identitates sastāvdaļa. Un dabas apdziedāšana ir ne vien svarīga tēma mūsu tautasdziesmās, bet tā spēlē arī lielu lomu latviskās dzīvesziņas izpratnē.
„Poēzija ir cilvēces dzimtā valoda,“ tā pirms vairāk nekā divsimt gadiem izteicās vācu zinātnieks Johans Georgs Hamanis. Un dzimtajā valodā cilvēki saprotas vislabāk. Bez sociālajām un kulturālajām robežām. Bet varbūt Latvijas dabai ir lielāka nozīme mūsu poetiskajā pasaules uztverē nekā mēs paši to apzinamies? Lasiet paši, kā mūsu daba iedvesmojusi arī vācu dzejnieci Elisabeti Kvastu (Betty Quast).
Rīts Latvijā*
zaļš un vēl zaļāks
bērzu liegajā lapotnē
vēja blāzma
virs tās - plašs debess jums
starp zilajām mākoņu gubām izspraucas
blāvi gaismas stari
mašīnā skan Latvijas Radio
zem tilta jaucas
tumšzili viļņi
koka mājiņas sildās
zāles paklājā
cik daudz gan mazās saulītes - pienenes
no jūras izskalotas krastā
papardes pareğo nākotni
lapu nojumēs ienirst baloži
un tūkstošiem zvirbuļu
caurspīdīgs gaiss, kā tīrs ūdens, spogulis
paveras plīvurs
un es atpazīstu tavu seju
šajā svešajā, brīnišķīgajā zemē
Lapu meita
no taviem matiem staro saule
no tavām rokām vizmo
gaisma, tu lapu meita, tu maigā
vasarasraibumainā
tik viegli un draudzīgi
sauc gaišas balsis
ar ziedu vainagiem tās rotā
sulīgos stiebrus, raibi zaļos
pļavu ziedi priecē
vairs nekļūs tumšs
puiši ieslīd ūdenī
kaili kā zivis
un jauna svaiga diena
mazgā tavu seju ar rīta rasu
tu lapu meita
*Elisabete Kvasta, 2008
Tulkojums A. G.
