No "Psicholoģija ģimenei un skolai" , Nr.3, 2007
Viens no interesantākajiem jautājumiem, kas tiek apspriests Latvijas politiskajā arēnā, ir jautājums par mūsu valsts divām kopienām. Pēdējos gados kaislības ir mazliet pieklusušas, tomēr jautājums joprojām ir aktuāls. Nevienam nav noslēpums, ka krieviski un latviski runājošo Latvijas iedzīvotāju informācijas telpa ir pilnīgi atšķirīga. Neviens tā īsti arī nezina, kas tiek rakstīts avīzēs un par ko televīzijā tiek runāts otrā valodā, bet visi ir pārliecināti: „Neko labu „viņi” par „mums” neteiks”. Dzīvojot līdzās un ik dienas kontaktējoties sabiedriskajā transportā, darbavietā un dažādās iestādēs, mēs patiesībā cits par citu gandrīz neko nezinām. Esmu ar mieru saderēt: ja jūs sev pavaicāsiet: „Ko es zinu par krieviem?” un pēc tam „Ko es zinu par latviešiem?” — prātā nāks tikai stereotipi… Varbūt iepazīsimies?2005. – 2006. gados Rīgā tika veikts pētījums , kurā piedalījās 89 krieviski runājošu pusaudžu un jauniešu. Mēs centāmies, lai izlasē būtu vienlīdz pārstāvēti respondenti no mācību iestādēm, kurās mācības notiek krievu un latviešu valodā.
Pētījuma mērķis bija Latvijas krievvalodīgo pusaudžu un jauniešu etniskās identitātes analīze, tomēr šeit neiedziļināsimies terminos ar šauri specializētu lietojumu un statistikā, kā arī neveiksim dziļu analīzi, bet aplūkosim tikai dažus interesantus aspektus, kas tika skarti intervijās.
Kas ir Latvijas krievi?Jau vairākus pēdējos gadu desmitus etnoloģijā notiek nopietni strīdi par to, ko uzskatīt par nacionalitāti. Vai izcelsmi? Vai ierakstu pasē? Vai paša cilvēka piederības izjūtu?
Vairums sociologu mūsdienās uzskata, ka cilvēka etnisko piederību nosaka (ja vispār pastāv nepieciešamība to noteikt, par ko ir lielas šaubas) viņa paša piederības izjūta, kas mēdz balstīties uz vairākām objektīvām faktoriem. Etniskās grupas uzrodas un atkal izzūd, tās konstruē politiķi un sabiedrības viedoklis. Piemēram, mūsdienās daudzi pētnieki runā par jaunas grupas „krievi Latvijā” veidošanos — šī grupa atšķiras gan no Krievijas krieviem, gan no latviešiem. Tieši par šo grupu mēs runāsim.
Šī pasaules mērogiem ļoti maza grupa ir izteikti neviendabīga. Latvijā dzīvojošie krievi ir visai dažādi. Viņi pat sevi dēvē visai dažādi. No mūsu aptaujātiem respondentiem vairākums sevi nosauca par krieviem, tomēr sarunas turpinājumā precizējot piebilda: „krievs Latvijā” vai „krievvalodīgais Latvijā”. Ļoti bieži respondenti runāja par savu piederību vienlaikus divām kultūrām un arī par to, cik viņiem tas ir svarīgi.
Daudzi sevi uzskata par „pasaules pilsoņiem”, par eiropiešiem — lai arī kāda nacionalitāte ir ierakstīta viņu vecāku pasē, daži jaunieši noliedz jebkādu etnisko piederību vai sevis raksturošanai izmanto apzīmējumus „pa pusei”, „daļēji”: „vairāk krievi”, ”puskrievi”, „kaut kas pa vidu”, „ne latvietis, ne krievs”.
Ja runājam par etniskumu kopējā nozīmē vai uzskatām, ka nacionālā piederība tiek nodota „ar asinīm”, tad Latvijas krievu vidū ļoti daudz ir tādu, ko šādā nozīmē par krieviem nevar saukt.
Ir zināms, ka PSRS laikā Latvijā iebrauca daudz ukraiņu un baltkrievu, bet vēl pirms tam republikā dzīvoja ļoti daudz ebreju. Tomēr mūsdienās uz vispārinājumiem tendētā sabiedrība visus mērī pēc viena šablona un sauc par krieviem, un viņi arī neiebilst — ko nu tur, ja reiz krievi, tad krievi: ”Kas tur ko strīdēties? Man taču tas nav svarīgi, kaut gan man senčos nav neviena krieva…” Viņi paši sevi uzskata par „krievvalodīgajiem”, „krievu kultūrai piederīgiem”.
Viens no respondentiem sevi raksturoja tā: „Es esmu krievvalodīgs Latvijas ebrejs. Kopumā ņemot, rīdzinieks”. Būt rīdziniekam bieži ir svarīgāk nekā būt krievam, latvietim, ebrejam, ukrainim.
Bet kas kopumā patīk, un kas nepatīk Latvijas krievvalodīgajiem pusaudžiem un jauniešiem? Ar ko viņi lepojas, un no kā viņi kaunas? Ko viņi vēlas, un no kā baidās?
Godīgi sakot, viss par ko runāsim tālāk ir vairāk autostereotipi nekā realitātes atspoguļojums, bet ir jēga to palasīt.
Uzminēt, ar ko savā “krieviskumā” visvairāk lepojas mūsu respondenti, ir visai viegli — tā ir krievu valoda un kultūra. Absolūtais vairums krievu valodu vērtē ļoti augsti un lepojas ar to. Visai nozīmīga jauniešiem ir kultūra. Runādami par to, viņi minēja lielos krievu rakstniekus un zinātniekus, Krievijas sasniegumus zinātnē un mākslā. Galvenokārt tika nosaukti krievu rakstnieku — Puškina, Ļermontova, Dostojevska — darbi, kā arī sasniegumi zinātnē un sportā: Gagarina lidojums, krievu daiļslidotāju panākumi.
Jaunieši runāja par to, ka daudzi Latvijā dzīvojošie krievi par krievu kultūru zina vairāk, nekā viņu vienaudži Krievijā, toties ironizēja par to, ka valoda viņus nošķir ne takai no latviešiem, bet arī no Krievijas krieviem — kad Latvijas krievi aizbrauc uz Krieviju, radinieki viņu izrunā dzird Baltijas akcentu un brīnās par aizguvumiem no latviešu valodas, piemēram par „максать” (maksāt), „аплиециба” (apliecība).
Vispār Latvijas krievu atšķirība no Krievijas krieviem bija ļoti populāra tēma. Runājot par savām atšķirībām no Krievijas krieviem (kuri, atgādinu, arī ir ļoti, ļoti dažādi) līdzās iepriekšminētajām, nosauca, piemēram, tādas pazīmes ka cits temperaments — „Krievijā ļaudis ir ļoti enerģiski, kustīgi — mums savu zīmogu ir uzlicis baltiešu lēnīgums”, „mēs esam noslēgtāki… Bet arī ne tik nervozi kā Krievijas krievi” un mazliet citādu saskarsmes stilu(„Krievijā tev visi uz ielas dod padomus!”)
Turklāt respondenti uzskata, ka, ka Latvijas krievi ir tolerantāki, „multikulturālāki”, un ka Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no nacionālas piederības „labāk izprot un pieņem citas tautas”. Daudz tiek runāts par to, ka „mēs šeit esam eiropeizētāki” nekā Krievijas iedzīvotāji.
Daudziem Krievijas un Latvijas politiķiem ir radies iespaids, ka Latvijas krieviem ir cieša saikne ar Krieviju un viņi stipri vien izjūt sevi kā Krievijas daļu. Pētījums parādīja, ka tā nepavisam nav. Dažiem emocionālā saikne ar Krieviju patiešām ir svarīga pazīme, šie jaunieši mēdz izteikties, piemēram, tā: „mana dvēsele ir tur”, „es mīlu Krieviju, kaut gan tā man neko nenozīmē”, tomēr daudziem ir arī gluži pretējais viedoklis —„ar Krieviju sev nekā neasoiciēju”.
Dažiem uzdevuši tiešu jautājumu par to, vai viņi nākotnē neplāno pārcelties uz Krieviju, nesaņēmām nevienu apstiprinošu atbildi, — galējākā bija „Tā kā grībētos… Bet kurš gan mani tur gaida?”
Vēl viens sabiedrībā izplatīts mīts vēsta, ka krievi daudz vairāk nekā latvieši ir pieķērušies padomjlaiku pagātnei. Tomēr tikai retais no mūsu respondentiem tām piekrita. Droši vien līdzīgie procesi notiek pašlaik daudzās bijušās padomju republikās — aug jauna, neatkarības laikā dzimusi paaudze, kuras etnisko pašidentitāti padomju pagātne ietekme tikai netieši.
Raksturīgi, ka daži cilvēki ne tikai uzskata, ka visi krievi līdz pēdējam ir vainīgi padomju režīmā, bet vēl joprojām vēlas, lai bērni norēķinās paar vecāku vainu. Daudzi mūsu respondenti uz jautājumu par nepatīkamām izjūtam, kas saistītas ar viņu etnisko piederību, stāstīja, piemēram, par to, ka daži, skolotāji „visu laiku zelē to okupāciju!”, kas ir ļoti nepatīkami dzirdēt.
Pilnīgi visi respondenti, kas aizskāra okupācijas tēmu, uzskatīja, ka okupācija, visticamāk, ir bijusi, bet viņiem ar to nav nekāda sakara.
Pret jebkura mēroga nacionālismu mūsu respondenti uzturējās krasi noliedzoši. Turklāt viņiem nebija svarīgi, kurš konkrētos nacionālistiskos saukļus izkliedz. „Ir vienlīdz pretīgi, kad latvieši saka „Latviju latviešiem” — un kad krievi auro „Krieviju krieviem!” Ir kauns gan par vieniem, gan par otriem”.
Ja sarunā tika skarta nacionālisma tēma, visi respondenti atzina, ka nacionālisms Latvijā aizvien vājinās. Mēs nevaram zināt, kas būs pēc 20 vai 200 gadiem, bet šodien nacionālo jautājumu un identitātes dalīšanas asums ātri krīt un darba kārtībā iziet ne tikai ekonomiskie un sociālie jautājumi, bet pats galvenais sezona jautājums: kad šogad sāksies pavasaris?
Dieser Text ist in DEUTSCH hier zu lesen
Tas nav nekāds no-
