Reti kādu reizi sit latvieša sirds tik strauji, kā tad, ja svešumā masu mēdijos lasām vai dzirdam kaut ko par Latviju vai kādu no mūsu tautiešiem. Pēdējā laikā tas nu man atgadās visai bieži – Andra Piebalga vārds vācu presē, radio un televīzijā lasāms vai dzirdāms vai katru dienu.
Droši vien lielakajai daļai vāciešu šis vārds neko īpašu nenozīmē, varbūt kāds ir dzirdējis, ka Piebalgs ir ES enreģētikas lietu komisārs, vēl retāk kāds zin, ka šis ārzemnieks ar tik grūti izrunājamu vārdu (labakajā gadījumā viņš tiek dēvēts par Pībalku, reiz pat viena žurnāliste viņu nosauca par komisāri Pībalk), ir latvietis. Dzimis Latvijā. Audzis Latvijā. Studējis Latvijā. Strādajis Latvijā. Bijis pat izglītības un finansu ministrs. Vēstnieks Igaunijā. Un nu viņš ir Briselē. Un vēl tik atbildīgā amatā. Un es kā latviete par viņu lepojos – īsts latvietis ar tik latvisku vārdu un vēl no manas dzimtās Vidzemes - tiks galā ar visām problēmām arī plašajā Eiropā.
Pateicoties Piebalga un viņa komandas pūlēm, gāze drīz vien plūdīs aumaļām caur Ukrainai uz Rietumeiropu. Un Eiropa meklēs gāzes piegādātājus citās valstīs, lai nebūtu kļūtu neatkarīgāka no Krievijas. Un neviena valsts vairs neiedomāsies atjaunot slēgto atomelektrostaciju darbību, kas ir pretrunā ar ES likumiem . Un enerģijas taupības lampiņas drīz spīdēs visos dzīvokļos. Un tie, kas pretojas šim viņa nodomam, ar likumu aizliegt parasto lampiņu lietošanu, vienkārši neko nesaprot ne no lampiņām, ne no taupības režīmiem...
Un godīgi sakot, man pašai kā latvietei ir vienalga vai viņa pieņemtie lēmumi ir pareizi, vai nepareizi. Man vienkarši kļūst silti ap sirdi, kad svešumā dzirdu Piebalga vārdu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru