2009. gada 21. janv.

Ceturtā vara un demokrtija

Mēs visi lepojamies ar to, ka dzīvojam demokrātiskā un brīvā valstī. Un demokrātija ir priekšnosacījums visām mūsu brīvībām. Un bez brīvības nebūtu iespējama cilvēces attīstība, tā domā filozofs Ralfs Dārendorfs. Brīvības pamatprincipi ir apkopoti valsts Satversmē. Tie ietver tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus un citas brīvības.

Preses brīvība

Ikviens no mums var domāt un rakstīt to, ko mēs gribam. Un katrs izdevējs var publicēt to, ko viņš uzskata par vajadzīgu un svarīgu, kamēr nav pārkāpts preses brīvības pamatprincipi un ierobežojumi, kas noteikti likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem". Katrs masu informācijas līdzeklis var arī izvēlēties, kas tiks publicēts un kas netiks publicēts. Un tā kā visu publicēt nav iespējams, ar šo izvēli mēdijs nenoliedzami parāda, kas, viņaprāt, ir svarīgs, tā apliecinot savu attieksmi pret notikumiem.

Viena no mēdiju īpatnībām ir tā, ka katrs notikums, prece vai ideja, kurai tiek pievērsta viņu uzmanība, tiek bez maksas reklamēta. Pat neatbalstot kādu notikumu vai pat to nosodot, idejas izplatītās tālāk, tā sasniedzot dzirdīgas ausis, kurām, pretēji sabiedrības vispārējiem uzskatiem, tās liekas simpātiskas.

Viens piemērs no pagājušās un aizpagājušās nedēļas notikumiem. Neatkarīgi no partijas „Sabiedrība citai politikai” un citu domubiedru uzaicinājumam 13. janvārī piedalīties tautas sapulcē, lai parādītu savu neapmierinātību ar Saeimas un valdības darbu, 9.janvārī internetā parādījās arī uzaicinājums vardarbīgi gāzt varu. Lai gan interneta saite ar šo uzaicinājumu drīz vien tika slēgta, iniciatori savu mērķi sasniedza – tam tika pievērsta preses interese. Un, lai gan oficiālie tas tika nosodīts, un “miermīlīgās sapulces” līderis Aigars Štokenbergs no tā distancējās, uzaicinājums tika citēts un tā izplatīts plašiem sabiedrības slāņiem. Šādā veidā ar to varēja iepazīties vēl vairāk cilvēku, nekā tas būtu iespējams izdarīt tīmeklī.

Otrs nozīmīgs faktors ir virsraksta izvēle. Piem. Portāls “Apollo” rakstu par uzaicinājumu vardarbīgi gāzt varu tā arī nosauc: “Internetā aicina vardarbīgi gāzt varu; DP sākusi pārbaudi”. Un zem raksta pat lasāms pilns paziņojuma teksts. laikrakstā “Diena” ir pat minēts datums: “DP sāk kriminālprocesu par mēģinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu 13.janvārī”. Tātad lasītājam nemaz nav jāpiepūlas un jālasa viss raksts – viss jau tāpat pateikts virsrakstā. Un, tiem, kuri miermīlīgās demonstrācijas uzskata par “lieku laika tērēšanu, jo ar tām tāpat neko nevar panākt”, šādi virsraksti izklausās kā aicinājums beidzot “tā pa īstam ķerties pie lietas”. Un kā policijas dati liecina, lielākā daļa no aizturētajiem ir bijuši jauni, iepriekš sodīti vīrieši, kuri pagājušajā gadā zaudējuši darbu. Manuprāt, tieši šādam personu lokam bija arī šis aicinājums domāts.

Interesanti ir arī tas, jo vairāk kāds mēdijs par kādu tēmu interesējas, jo vairāk tai tiek pievērsta arī citu mēdiju un līdz ar to arī sabiedrības vērība. Šāda ķēdes reakcija ir pilnīgi normāla parādība masu informācijas līdzekļu pasaulē. Ja, piemēram, neviens no preses pārstāvjiem nebūtu šo uzaicinājumu par vardarbīgu varas gāšanu tematizējis, tas noslāptu, nemaz vēl nepaguvis izplatīties. Tātad šāda reakcija bija arī jau pašā sākumā ieplānota un, acīmredzot, tās izplatītāji bija uz to arī cerējuši.

Pūļa reakcija

Tas, ka mūsdienu cilvēki ir viegli iespaidojami un ātri pakļaujas mēdiju ietekmei, arī nav nekāds noslēpums. Piemēram, amerikāņu sociologs Dāvids Riesmanis izstrādājis teoriju, kurā apgalvots, ka mūsdienu cilvēks nav vairs pats valdnieks pār sevi, bet gan viegli pakļaujas savu laikabiedru ietekmei - vai nu to, kurus viņš pazīst personīgi, vai nu sabiedrībā pazīstamu personu, kuru viedokļus viņš ir iepazinis caur masu informācijas līdzekļiem. Un šī ietekme cilvēkiem ir tik pašsaprotama, ka viņi to nemaz vairs nemana. Līdzko mainās no ārpasaules saņemtie signāli, mainās arī cilvēku mērķi. Nemainīga paliek tikai viņu tieksme novērot un atdarināt savus favorītus.

Tātad šeit tiek minēti masu mēdiji kā galvenie cilvēku viedokļu veidotāji. Šinī sakarībā vēl viens piemērs. 14. janvārī, nākamajā dienā pēc demonstrācijas, avīze “Diena|” tīmeklī izplatīja inteliģences uzaicinājumu atlaist iekšlietu ministru un sasaukt neatkarīgu komisiju, kuras uzdevums būtu izmeklēt, vai valdība un policija darīja visu iespējamo, lai novērstu vandālismu. Pēc šīs vēstules autora domām, valdībai esot jāuzņemas pilna atbildība par grautiņa laikā veiktajām nekārtībām un izdarītajiem zaudējumiem. Tas ir salīdzināms ar to, ja mēs laupītāja upurim teiktu, ka viņš pats ir pie tā vainīgs, ka tika aplaupīts, jo viņš nepielika durvīm ne trīs atslēgas, ne iestikloja logiem neplīstošas rūtis.

Līdz ar šādiem izteicieniem tiek sasniegts vēl viens mērķis – „sliktās valdības” reputācija tiek grauta vēl vairāk. Un, pēc manām domām, šajā situācijā, ja mēdiji prasa izmeklēt policijas un valdības neizdarību minētajos grautiņos, tad būtu taisnīgi izmeklēt arī preses lomu uzaicinājuma par varmācīgu varas gāšanu izplatīšanā.

Vēl krasāk izsakās Aigars Štokenbergs: viņš kā šī mītiņa organizētājs uzņemas atbildību par mītiņa laikā izsistajiem logiem un ievainotajiem policistiem, bet valdībai esot jāatlīdzina tautai izdarītie zaudējumi par sagrauto lauksaimniecību, izputinātām mājsaimniecībām, iznīcināto nacionālo uzņēmējdarbību utt.. Šeit viennozīmīgi vardarbība tiek attaisnota ar tautai un valstij izdarītajiem materiālajiem zaudējumiem. Bet vai tas ir ceļš, pa kuru mēs gribam iet? Vai atpakaļ uz viduslaikiem, kad vardarbība bija legāls līdzeklis mērķu sasniegšanai? Viena no galvenajām mūsu modernās un demokrātiskā sabiedrības pazīmēm ir tieši oficiāla vardarbības nosodīšana, un mūsdienu cilvēka pārākums ir meklējams cilvēku iekšējā pārliecībā par vardarbības bezjēdzību. Tāpēc man liekas bīstami, ka lasot presi var rasties iespaids, ka 13. janvārī nu beidzot valdība un Saeima saņēma to, “ko jau sen bija pelnījušas”. Manuprāt, šeit vajadzētu skaidri nodalīt valdības vainu valsts katastrofālā stāvokļa izraisīšanā, no valstij un privātpersonām izdarītajiem materiālajiem zaudējumiem grautiņu laikā.

No iepriekš minētajiem piemēriem ir skaidri redzams, ka prese nav vis tikai ceturtā vara, kā ir pieņemts uzstatīt, bet gan ieņem krietni vien augstāku pozīciju varas hierarhijā valstī. Tai ir vara pār cilvēku uzskatiem un viņa to arī to apzinās. Jo īstā vara pieder tiem, kuri var panākt, lai citi kaut ko darītu. Un tāpēc vēl jo svarīgāk būtu šo varu izmantot pozitīvu mērķu sasniegšanai, nevis nesaskaņu veicināšanai.

1 komentārs:

Dr. Axel Reetz teica...

Minot, ka komentēju vāciski šo tekstu jāsaka, ka man, savukārt, latviešu valoda ir svešvaloda. “Ceturta vara” nav juridiskais jēdziens, bet metafora, kas balstās uz Charles de Montesquieu varas dalīšanas likumdevējā, izpildvarā un jurisdikcijā.
Par aprakstīto preses lomu sabiedrībā ir uzrakstītas bibliotēkas ar pētījumiem un teorijām. Tik tālu tas viss ir zināms.
Uz reiz cits temats ir Latvijas iedzīvotāju manipulizējamība. Tai ir visai augstā pakāpe - diemžēl. Iemesls tam ir pieredzes un zināšanas trūkumi par demokrātisku valdīšanu. Pastāv “ilgas pēc nevainīgas politikas”, kura nav ne reālā nedz vēlama. Tauta runa nemitīgi par kaut kādām patiesībām, kuras prese nerakstot un sūdzas par tās negatīvu ziņu izplatīšanu.
Brīvajā valstī, protams, visiem politiskiem spēkiem ir savi uzskati, kurus viņi arī pauž. Prese par to ir jāraksta un publiskiem aicinājumiem, protams, prese var arī būt platforma. Citādāk notiktu cenzūra vai nu no valdības puses vai arī pašcenzūra. Kam tāda vajadzīga?
Proti, demonstrācijas notiek, reizēm vardarbīgi izdarot zaudējumos, viens kritizē vienu otrs otro, prese to visu atspoguļo. Tas viss ir normāli, notiek Latvijā tā kā arī citur (brīvajā) pasaulē.