Lettland-LV

Latvijas daba un dzeja

2009-03-10T16:14:00.008+02:00

Tas nav nekāds no-
slēpums, ka mēs – latvieši - ļoti lepojamies ar saviem dzejniekiem un mūsu skaisto dabu. Es pat būtu teikusi – dzeja un tautasdziesmas ir svarīga mūsu latviskās identitates sastāvdaļa. Un dabas apdziedāšana ir ne vien svarīga tēma mūsu tautasdziesmās, bet tā spēlē arī lielu lomu latviskās dzīvesziņas izpratnē.

„Poēzija ir cilvēces dzimtā valoda,“ tā pirms vairāk nekā divsimt gadiem izteicās vācu zinātnieks Johans Georgs Hamanis. Un dzimtajā valodā cilvēki saprotas vislabāk. Bez sociālajām un kulturālajām robežām. Bet varbūt Latvijas dabai ir lielāka nozīme mūsu poetiskajā pasaules uztverē nekā mēs paši to apzinamies? Lasiet paši, kā mūsu daba iedvesmojusi arī vācu dzejnieci Elisabeti Kvastu (Betty Quast).

Rīts Latvijā*

zaļš un vēl zaļāks

bērzu liegajā lapotnē

vēja blāzma

virs tās - plašs debess jums

starp zilajām mākoņu gubām izspraucas

blāvi gaismas stari

mašīnā skan Latvijas Radio

zem tilta jaucas

tumšzili viļņi

koka mājiņas sildās

zāles paklājā

cik daudz gan mazās saulītes - pienenes

no jūras izskalotas krastā

papardes pareğo nākotni

lapu nojumēs ienirst baloži

un tūkstošiem zvirbuļu

caurspīdīgs gaiss, kā tīrs ūdens, spogulis

paveras plīvurs

un es atpazīstu tavu seju

šajā svešajā, brīnišķīgajā zemē

Lapu meita

no taviem matiem staro saule

no tavām rokām vizmo

gaisma, tu lapu meita, tu maigā

vasarasraibumainā

tik viegli un draudzīgi

sauc gaišas balsis

ar ziedu vainagiem tās rotā

sulīgos stiebrus, raibi zaļos

pļavu ziedi priecē

vairs nekļūs tumšs

puiši ieslīd ūdenī

kaili kā zivis

un jauna svaiga diena

mazgā tavu seju ar rīta rasu

tu lapu meita

*Elisabete Kvasta, 2008

Tulkojums A. G.

Elisabete Kvasta myspace

Rīgas slavenais baltvācietis būtu bijis 100

2009-02-16T20:17:00.007+02:00

„Tik vecs cik VIŅA ir tagad, esmu jau sen. Kaut gan es agrāk biju krietni vien jaunāks,” tā reiz teica Heincs Erhards. Un 20. februārī Rīgā dzimušais baltvācietis, satīriķis, dzejnieks, aktieris Erhards būtu bijis 100 gadus vecs. (Diez cik gan veca VIŅA būtu šogad?)

Tad, kad VIŅŠ arī bija krietni vien jaunāks, VIŅŠ vēl dzīvoja Rīgā. Un Rīgā VIŅŠ nodzīvoja, ar dažu gadu pārtraukumiem, līdz savam 31 dzīves gadam. Tā kā Heinca Erharda vecāki bija agri šķīrušies, savu bērnību VIŅŠ pavadīja pie vectēva, kuram Rīgā piederēja mūzikas instrumentu veikals. Vectēvs bija iecerējis, ka Heincs varētu apgūt pārdevēja profesiju un pārņemt viņa veikalu. Bet VIŅŠ daudz labprātāk spēlēja klavieres, nekā tās pārdeva. „Es domāju, ka vectēva mūzikas veikalā es atradīšos kā mūzikas paradīzē! Bet patiesībā tas ir pilnīgi vienalga ar ko tirgoties – vai nu ar sieru, vai nu ar mūzikas instrumentiem: vienmēr preces tiek lēti iepirktas un dārgi pārdotas,” tā rakstīja Heincs Erhards savā nepabeigtajā biogrāfijā. Bet VIŅAM neizdevās īstenot savu sapni un VIŅŠ nekļuva par pianistu. Pēc pirmajiem mēğinājumiem uzstāties ar izklaides programmu Rīgas teātrī, sievas iedrošināts, VIŅŠ pameta vectēva ienīsto veikalu un savu dzimto Rīgu un devās uz Berlīni, kura solīja lielāku publiku un vairāk atzinības. Un drīz VIŅAM arī izdevās iegūt plašās vācu publikas aplausus - 50, 60 un 70 gados VIŅŠ bija viens no iemīļotākajiem vācu satīriķiem. Un kaut gan vēl šodien Vācijā gandrīz katrs zin, kas ir Heincs Erhards, Latvijā VIŅŠ ir diemžēl plašākiem sabiedrības slāņiem praktiski nepazīstams.

Bet kaut gan VIŅA jau sen nav vairs starp mums, VIŅA „spārnotie” teicieni ir vēl joprojām ir aktuāli un varētu domāt, ka VIŅŠ no mākoņa maliņas noskatās uz Latvijas politiķiem:

„Vislielākā kļūda, ko daži runas vīri pieļauj, ir tā, ka dažreiz viņi nemaz nepasaka par ko viņi runā.”

„Tas, ka nav nekas sakāms, bieži tiek izteikts ļoti gari.”

Heinca Erharda lapa

Ceturtā vara un demokrtija

2009-01-21T12:35:00.001+02:00

Mēs visi lepojamies ar to, ka dzīvojam demokrātiskā un brīvā valstī. Un demokrātija ir priekšnosacījums visām mūsu brīvībām. Un bez brīvības nebūtu iespējama cilvēces attīstība, tā domā filozofs Ralfs Dārendorfs. Brīvības pamatprincipi ir apkopoti valsts Satversmē. Tie ietver tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus un citas brīvības.

Preses brīvība

Ikviens no mums var domāt un rakstīt to, ko mēs gribam. Un katrs izdevējs var publicēt to, ko viņš uzskata par vajadzīgu un svarīgu, kamēr nav pārkāpts preses brīvības pamatprincipi un ierobežojumi, kas noteikti likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem". Katrs masu informācijas līdzeklis var arī izvēlēties, kas tiks publicēts un kas netiks publicēts. Un tā kā visu publicēt nav iespējams, ar šo izvēli mēdijs nenoliedzami parāda, kas, viņaprāt, ir svarīgs, tā apliecinot savu attieksmi pret notikumiem.

Viena no mēdiju īpatnībām ir tā, ka katrs notikums, prece vai ideja, kurai tiek pievērsta viņu uzmanība, tiek bez maksas reklamēta. Pat neatbalstot kādu notikumu vai pat to nosodot, idejas izplatītās tālāk, tā sasniedzot dzirdīgas ausis, kurām, pretēji sabiedrības vispārējiem uzskatiem, tās liekas simpātiskas.

Viens piemērs no pagājušās un aizpagājušās nedēļas notikumiem. Neatkarīgi no partijas „Sabiedrība citai politikai” un citu domubiedru uzaicinājumam 13. janvārī piedalīties tautas sapulcē, lai parādītu savu neapmierinātību ar Saeimas un valdības darbu, 9.janvārī internetā parādījās arī uzaicinājums vardarbīgi gāzt varu. Lai gan interneta saite ar šo uzaicinājumu drīz vien tika slēgta, iniciatori savu mērķi sasniedza – tam tika pievērsta preses interese. Un, lai gan oficiālie tas tika nosodīts, un “miermīlīgās sapulces” līderis Aigars Štokenbergs no tā distancējās, uzaicinājums tika citēts un tā izplatīts plašiem sabiedrības slāņiem. Šādā veidā ar to varēja iepazīties vēl vairāk cilvēku, nekā tas būtu iespējams izdarīt tīmeklī.

Otrs nozīmīgs faktors ir virsraksta izvēle. Piem. Portāls “Apollo” rakstu par uzaicinājumu vardarbīgi gāzt varu tā arī nosauc: “Internetā aicina vardarbīgi gāzt varu; DP sākusi pārbaudi”. Un zem raksta pat lasāms pilns paziņojuma teksts. laikrakstā “Diena” ir pat minēts datums: “DP sāk kriminālprocesu par mēģinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu 13.janvārī”. Tātad lasītājam nemaz nav jāpiepūlas un jālasa viss raksts – viss jau tāpat pateikts virsrakstā. Un, tiem, kuri miermīlīgās demonstrācijas uzskata par “lieku laika tērēšanu, jo ar tām tāpat neko nevar panākt”, šādi virsraksti izklausās kā aicinājums beidzot “tā pa īstam ķerties pie lietas”. Un kā policijas dati liecina, lielākā daļa no aizturētajiem ir bijuši jauni, iepriekš sodīti vīrieši, kuri pagājušajā gadā zaudējuši darbu. Manuprāt, tieši šādam personu lokam bija arī šis aicinājums domāts.

Interesanti ir arī tas, jo vairāk kāds mēdijs par kādu tēmu interesējas, jo vairāk tai tiek pievērsta arī citu mēdiju un līdz ar to arī sabiedrības vērība. Šāda ķēdes reakcija ir pilnīgi normāla parādība masu informācijas līdzekļu pasaulē. Ja, piemēram, neviens no preses pārstāvjiem nebūtu šo uzaicinājumu par vardarbīgu varas gāšanu tematizējis, tas noslāptu, nemaz vēl nepaguvis izplatīties. Tātad šāda reakcija bija arī jau pašā sākumā ieplānota un, acīmredzot, tās izplatītāji bija uz to arī cerējuši.

Pūļa reakcija

Tas, ka mūsdienu cilvēki ir viegli iespaidojami un ātri pakļaujas mēdiju ietekmei, arī nav nekāds noslēpums. Piemēram, amerikāņu sociologs Dāvids Riesmanis izstrādājis teoriju, kurā apgalvots, ka mūsdienu cilvēks nav vairs pats valdnieks pār sevi, bet gan viegli pakļaujas savu laikabiedru ietekmei - vai nu to, kurus viņš pazīst personīgi, vai nu sabiedrībā pazīstamu personu, kuru viedokļus viņš ir iepazinis caur masu informācijas līdzekļiem. Un šī ietekme cilvēkiem ir tik pašsaprotama, ka viņi to nemaz vairs nemana. Līdzko mainās no ārpasaules saņemtie signāli, mainās arī cilvēku mērķi. Nemainīga paliek tikai viņu tieksme novērot un atdarināt savus favorītus.

Tātad šeit tiek minēti masu mēdiji kā galvenie cilvēku viedokļu veidotāji. Šinī sakarībā vēl viens piemērs. 14. janvārī, nākamajā dienā pēc demonstrācijas, avīze “Diena|” tīmeklī izplatīja inteliģences uzaicinājumu atlaist iekšlietu ministru un sasaukt neatkarīgu komisiju, kuras uzdevums būtu izmeklēt, vai valdība un policija darīja visu iespējamo, lai novērstu vandālismu. Pēc šīs vēstules autora domām, valdībai esot jāuzņemas pilna atbildība par grautiņa laikā veiktajām nekārtībām un izdarītajiem zaudējumiem. Tas ir salīdzināms ar to, ja mēs laupītāja upurim teiktu, ka viņš pats ir pie tā vainīgs, ka tika aplaupīts, jo viņš nepielika durvīm ne trīs atslēgas, ne iestikloja logiem neplīstošas rūtis.

Līdz ar šādiem izteicieniem tiek sasniegts vēl viens mērķis – „sliktās valdības” reputācija tiek grauta vēl vairāk. Un, pēc manām domām, šajā situācijā, ja mēdiji prasa izmeklēt policijas un valdības neizdarību minētajos grautiņos, tad būtu taisnīgi izmeklēt arī preses lomu uzaicinājuma par varmācīgu varas gāšanu izplatīšanā.

Vēl krasāk izsakās Aigars Štokenbergs: viņš kā šī mītiņa organizētājs uzņemas atbildību par mītiņa laikā izsistajiem logiem un ievainotajiem policistiem, bet valdībai esot jāatlīdzina tautai izdarītie zaudējumi par sagrauto lauksaimniecību, izputinātām mājsaimniecībām, iznīcināto nacionālo uzņēmējdarbību utt.. Šeit viennozīmīgi vardarbība tiek attaisnota ar tautai un valstij izdarītajiem materiālajiem zaudējumiem. Bet vai tas ir ceļš, pa kuru mēs gribam iet? Vai atpakaļ uz viduslaikiem, kad vardarbība bija legāls līdzeklis mērķu sasniegšanai? Viena no galvenajām mūsu modernās un demokrātiskā sabiedrības pazīmēm ir tieši oficiāla vardarbības nosodīšana, un mūsdienu cilvēka pārākums ir meklējams cilvēku iekšējā pārliecībā par vardarbības bezjēdzību. Tāpēc man liekas bīstami, ka lasot presi var rasties iespaids, ka 13. janvārī nu beidzot valdība un Saeima saņēma to, “ko jau sen bija pelnījušas”. Manuprāt, šeit vajadzētu skaidri nodalīt valdības vainu valsts katastrofālā stāvokļa izraisīšanā, no valstij un privātpersonām izdarītajiem materiālajiem zaudējumiem grautiņu laikā.

No iepriekš minētajiem piemēriem ir skaidri redzams, ka prese nav vis tikai ceturtā vara, kā ir pieņemts uzstatīt, bet gan ieņem krietni vien augstāku pozīciju varas hierarhijā valstī. Tai ir vara pār cilvēku uzskatiem un viņa to arī to apzinās. Jo īstā vara pieder tiem, kuri var panākt, lai citi kaut ko darītu. Un tāpēc vēl jo svarīgāk būtu šo varu izmantot pozitīvu mērķu sasniegšanai, nevis nesaskaņu veicināšanai.

Komisāre Pībalk

2009-01-13T21:51:00.006+02:00

Reti kādu reizi sit latvieša sirds tik strauji, kā tad, ja svešumā masu mēdijos lasām vai dzirdam kaut ko par Latviju vai kādu no mūsu tautiešiem. Pēdējā laikā tas nu man atgadās visai bieži – Andra Piebalga vārds vācu presē, radio un televīzijā lasāms vai dzirdāms vai katru dienu.

Droši vien lielakajai daļai vāciešu šis vārds neko īpašu nenozīmē, varbūt kāds ir dzirdējis, ka Piebalgs ir ES enreģētikas lietu komisārs, vēl retāk kāds zin, ka šis ārzemnieks ar tik grūti izrunājamu vārdu (labakajā gadījumā viņš tiek dēvēts par Pībalku, reiz pat viena žurnāliste viņu nosauca par komisāri Pībalk), ir latvietis. Dzimis Latvijā. Audzis Latvijā. Studējis Latvijā. Strādajis Latvijā. Bijis pat izglītības un finansu ministrs. Vēstnieks Igaunijā. Un nu viņš ir Briselē. Un vēl tik atbildīgā amatā. Un es kā latviete par viņu lepojos – īsts latvietis ar tik latvisku vārdu un vēl no manas dzimtās Vidzemes - tiks galā ar visām problēmām arī plašajā Eiropā.

Pateicoties Piebalga un viņa komandas pūlēm, gāze drīz vien plūdīs aumaļām caur Ukrainai uz Rietumeiropu. Un Eiropa meklēs gāzes piegādātājus citās valstīs, lai nebūtu kļūtu neatkarīgāka no Krievijas. Un neviena valsts vairs neiedomāsies atjaunot slēgto atomelektrostaciju darbību, kas ir pretrunā ar ES likumiem . Un enerģijas taupības lampiņas drīz spīdēs visos dzīvokļos. Un tie, kas pretojas šim viņa nodomam, ar likumu aizliegt parasto lampiņu lietošanu, vienkārši neko nesaprot ne no lampiņām, ne no taupības režīmiem...

Un godīgi sakot, man pašai kā latvietei ir vienalga vai viņa pieņemtie lēmumi ir pareizi, vai nepareizi. Man vienkarši kļūst silti ap sirdi, kad svešumā dzirdu Piebalga vārdu.

Dieser Text in Deutsch

Latviešu valoda Maskavā

2008-12-15T17:41:00.004+02:00

Protams, Jūs vēlaties iemācīties runāt latviski.
Un šeit ir septiņas atbildes uz jautājumu „Kāpēc?”:
1. Šī valoda ir ļoti arhaiska un interesanta.
2. Tā ir skaista (ko, protams var pateikt par jebkuru valodu).
3. Jūs varēsiet lasīt oriģinālā to, ko saka latviešu politiķi un jums būs savs viedoklis par viņu teikto, neizfiltrēts caur krievu un ārzemju masu informācijas līdzekļiem.
4. Jūs varēsiet klausīties un saprast “Brainstorm” dziesmas, ka arī uzzināsiet kā šīs grupas nosaukums skan latviski.
5. Jūs varēsiet lielīties savu draugu un radu priekšā, ka jūs protat kaut ko tādu, ko viņi nemaz neprot.
6. Tas vispār nav dārgi.
7. Man pašai ir interesanti pasniegt kadam latviešu valodu.
Var būt ir vēl citi iemesli? Derēs jebkuri!

Ja jūs ieinteresēja šis sludinājums, rakstiet uz ***@one.lv vai komentāros.
Iespējams iemainīt stundas nevis pret naudu, bet pret manis iemācīšanu kaut kam interesantam un/vai noderīgam.

To es uzrakstīju 2006. gada augustā vienā privātstundām veltītajā blogā.
Nevaru teikt, ka uzreiz pēc tam iesāku saņemt vēstuļu čupas, bet dažus studenti atsaucās. Divu gadu laikā viņu skaits pieauga līdz piecpadmit cilvēkiem.
Citi gāja prom, jauni nāca klāt. Ar dažiem mēs tikāmies burtiski tikai vienu reizi, ar citiem strādājam ilgi, turpinam vēl tagad un paspējam ne tikai apspriest ģimenes lietas un ēdienkarti (vienas no pirmajām tēmam jebkurā mācību grāmatā), bet arī parunāt latviski par literatūru, vēsturi, Krievijas un Latvijas kultūras dzīvi.

Kad es rakstiju šo sludinājumu, es nezināju kamdēļ cilvēkiem Maskavā varētu būt nepieciešama latviešu valoda. Domāju, ka visiem, ja vispār es kādu sameklēšu, tā būs ne vairāk kā ziņkārība un vēlme pārsteigt paziņas.
Bet izrādās, ka man nebija taisnība.

Jūsu priekšā ir septiņas atbildes uz jautājumu “Kāpēc es izvēlējos mācīties latviešu valodu?” Un nav neviena līdzīga stāsta. Ir dažādi cilvēki, un visi ļoti interesanti. Es mīlu savu darbu.

Olga, 51 g., ekonomista-matemātiķe
Manā gadījumā viss ir ļoti vienkārši. Bērnībā es dzīvoju Rīgā. Mans tēvs bija lidotājs un pats vienmēr uzskatīja mūs par Latvijas “okupantiem”. Tāpēc, tik ātri, cik tas bija iespējams, mēs aizbraucām prom, pazaudējot dzīvokli Rīgā. Kamēr vēl dzīvojam, visi mācījāmies latviešu valodu, ieskaitot manu māsu, kura mācījas latviešu skolā un kurai atzīmes valodas stundās bija tikai “pieci ar plusu”. Bet es biju ļoti maza. Tagad, kad es esmu Rīgā, es jūtos tā, it kā būtu atgriezusies dzimtenē, kaut gan Rīga, protams tā nedomā. Man ļoti gribētos runāt kaut nedaudz savas dzimtenes valodā un tādā veidā izteikt pateicību Latvijas tautai. Arī ir ļoti ērti zināt tās valsts valodu, kurā bieži ciemojas. Tas nozīmīgi paaugstina tavas dzīves kvalitāti šajā valstī. Tas arī ir viss.

Gaļina (24 g., menedžere)
Es iesāku mācīties latviešu valodu tāpēc ka:
pirmkārt: man radās draugi-latvieši, kuri strādāja Maskavā vairākus mēnešus un viņiem bija ļoti sarežģīti visu laiku runāt krieviski. Lai saprastu, par ko viņi runā savā starpā un arī, lai atvieglotu viņu komunikāciju ar mani, es iedomājos apgūt viņu valodu.
otrkārt: ļoti vēlējos un vēlos iegūt darba un dzīves pieredzi citā valstī. Kāpēc tai nebūt Latvijai? Ļoti skaista un interesanta valsts! Kādreiz es gribētu tur ja ne nu pastrādāt, bet vismaz atpustīties uz kādiem pāris mēnešiem. Es uz turieni noteikti aizbraukšu un cik patīkami būs runāt ar cilvēkiem viņu valodā!
Treškārt: valodu mācīšanās attīsta cilvēku. Bet pasaulē ir tik daudz valodu... Kāpēc tad latviešu? Pirmo divu iemeslu dēļ... Un arī tāpēc, ka tas nav banāli. Jā, visi vēlas būt oriģināli :)

Fjodors (25 g., menedžeris)
Es iesāku mācīties latviešu valodu tāpēc, ka Latvija mani ļoti intersesē. Nekāda cita valsts līdz šim brīdim nebija izraisījusi tādu interesi, tāpēc arī iedomājos apgūt latviešu valodu. Latvija, protams, nav piparkūku rietumeiropas valsts, bet tai ir savs kolorīts, un Rīga, kā vislielākā pilsēta Baltijā, garīgi ir vistuvāk man kā maskavietim. Vēl ir interesanti novērot neslāvu pēcpadomju valsti, kas tagad ir neatkarīga no Krievijas, bet ar lielu krievu koncentrāciju. Tas ir vesels sociāli-kulturāls eksperiments un es esmu pārliecināts, ka tas vēl tiks izpētīts. Pluss tam ir vēl, ka pēc izglītības es esmu lingvists un es vēlos ”trenēt smadzenes” ar kaut ko ierastu.

Alla (46 g., mājsaimniece)
Mana māte ir dzimusi Latvijā 1929. gadā. Viņa aizbrauca uz Maskavu pēc kara stāties augstskolā: iestājās, apprecējās un palika Maskavā.
Visi mātes radinieki dzīvo Latvijā. Man kopš bērnības ļoti patīk braukt pie viņiem ciemos. Tagad tas ir sarežģītāk, bet tomēr mēs ar ģimeni bieži braucam uz turieni.
Visi mani radinieki prot runāt latviski, visiem ir Latvijas pilsonība. Esot Latvijā, man vienmēr ir gribējies saprast, par ko runā cilvēki uz ielas, televīzijā, lasīt avīzes, žurnālus. Es ļoti priecājos par to, ka man tagad ir iespēja mācīties latviešu valodu Maskavā. Mācīties svešvalodu vienmēr ir ļoti interesanti.
“Wer fremde Sprachen nicht kennt, weiss nichts von seiner eigenen” J.W.Goethe

Marija (28 g., HR-menedžere)
“Prāta vētra” kļuva vairāk par ieganstu iepazīšanai, nekā par iemeslu iemācīties... nē, visticamāk bija tā: latviešu valoda nav tik izplatīta un sadzirdēt to var ļoti reti, bet man paveicās, es dzirdēju “Prātu vētru”. Un grūti pateikt, kas tas ir: vai nu tā enerģija, kas ir jūtama dziesmās, vai nu tas, ka Renārs strādā ne tikai ar tekstu saturu, bet arī ar to, kā tie skan – reiz viņš teica, ka cenšoties izvēlēties tādus vārdus, kuros ir vairāk patskaņu, lai skanētu melodiskāk, – bet latviešu valoda priekš manis kļuva par savā veida maģisko, kā Tolkiena elfu valodas. Jau pēc tam, kad iesāku tajā orientēties, man radās interese pret morfoloģiskām un gramatiskām īpatnībam, par to, kā mainās vārdi, sufiksi, konstrukcijas (šeit jābūt garai filoloģiskai runai, kas beigtos ar daudzvārdīgo vārda sniegavīri pilnības aprakstu, bet to nevajag rakstīt, tas ir parāk „freaky” priekš normālajiem cilvēkiem). Bet viss iesākās, protams, ar cilvēkiem, un ar tām brīnišķīgajām lietām, ko viņi darija latviski.

Pjotrs (26 g., lingvists)
Mana interese pret latviešu valodu ir cieši saistīta ar manu profesionālo darbību. Tā kā es esmu lingvists-tipologs un vienlaicīgi specializējos lietuviešu valodas gramatikā, es saprotu, ka bez latviešu valodas manas iespējas ir visai ierobežotas. Turklāt latviešu valoda ir viena no Eiropas vismazāk aprakstītajām valodām un es vēlētos ienest iespējāmo ieguldījumu tās zinātniskajā izpētē.

Jeļena (23 g., nodaļas vadītāja)
Es mācos latviešu valodu tāpēc, ka mans mīļotais cilvēks dzīvo Latvijā un vēlas, lai es pārceltos pie viņa. Tas nozīmē, ka man būs jāmaina jau ierastais dzīvesveids un būs nepieciešams adaptēties citas valsts kultūrā un dzīves apstākļos. Arī es vēlētos turpināt strādāt un pēc iespējas nepārtraukt darba stāžu pārcelšanās dēļ. Tātad, ir nepieciešams prast jaunās valsts valodu. Tā kā uz doto brīdi es esmu nodaļas vadītāja savā kompānijā, tad vēlētos arī jaunā vietā ieņemt amatu ne sliktāku par esošo un tamdēļ, pēc Latvijas likumiem, man vajag zināt valodu ne zemāk kā 3.kategorijas līmenī.
Kāmēr es atrodos Maskavā, man ir daudz vieglāk mācīties latviešu valodu, jo atmosfēra ir mājīgāka. Vēlāk es turpināšu mācīties Latvijā un man būs vieglāk sākt ar priekšzināšanām, nekā no nulles.

Tātad tagad, atkārtojot sludinājumu, es vairs nemēģinu izteikt savu viedokli, kapēc vajadzētu mācīties latviešu valodu - katram ir savs iemesls, lai to darītu.
Un mans sludinājums izskatās ļoti lakoniski:

Piedāvāju latviešu valodas privātstundas.
Maskava,
Tālr. 8*** *** ****, ***@gmail.com

Dieser Text in Deutsch

Krieviski

Krievi Latvijā — kādi viņi ir?

2008-03-14T12:24:00.005+02:00

No "Psicholoģija ģimenei un skolai" , Nr.3, 2007
Viens no interesantākajiem jautājumiem, kas tiek apspriests Latvijas politiskajā arēnā, ir jautājums par mūsu valsts divām kopienām. Pēdējos gados kaislības ir mazliet pieklusušas, tomēr jautājums joprojām ir aktuāls. Nevienam nav noslēpums, ka krieviski un latviski runājošo Latvijas iedzīvotāju informācijas telpa ir pilnīgi atšķirīga. Neviens tā īsti arī nezina, kas tiek rakstīts avīzēs un par ko televīzijā tiek runāts otrā valodā, bet visi ir pārliecināti: „Neko labu „viņi” par „mums” neteiks”. Dzīvojot līdzās un ik dienas kontaktējoties sabiedriskajā transportā, darbavietā un dažādās iestādēs, mēs patiesībā cits par citu gandrīz neko nezinām. Esmu ar mieru saderēt: ja jūs sev pavaicāsiet: „Ko es zinu par krieviem?” un pēc tam „Ko es zinu par latviešiem?” — prātā nāks tikai stereotipi… Varbūt iepazīsimies?

2005. – 2006. gados Rīgā tika veikts pētījums , kurā piedalījās 89 krieviski runājošu pusaudžu un jauniešu. Mēs centāmies, lai izlasē būtu vienlīdz pārstāvēti respondenti no mācību iestādēm, kurās mācības notiek krievu un latviešu valodā.
Pētījuma mērķis bija Latvijas krievvalodīgo pusaudžu un jauniešu etniskās identitātes analīze, tomēr šeit neiedziļināsimies terminos ar šauri specializētu lietojumu un statistikā, kā arī neveiksim dziļu analīzi, bet aplūkosim tikai dažus interesantus aspektus, kas tika skarti intervijās.
Kas ir Latvijas krievi?

Jau vairākus pēdējos gadu desmitus etnoloģijā notiek nopietni strīdi par to, ko uzskatīt par nacionalitāti. Vai izcelsmi? Vai ierakstu pasē? Vai paša cilvēka piederības izjūtu?
Vairums sociologu mūsdienās uzskata, ka cilvēka etnisko piederību nosaka (ja vispār pastāv nepieciešamība to noteikt, par ko ir lielas šaubas) viņa paša piederības izjūta, kas mēdz balstīties uz vairākām objektīvām faktoriem. Etniskās grupas uzrodas un atkal izzūd, tās konstruē politiķi un sabiedrības viedoklis. Piemēram, mūsdienās daudzi pētnieki runā par jaunas grupas „krievi Latvijā” veidošanos — šī grupa atšķiras gan no Krievijas krieviem, gan no latviešiem. Tieši par šo grupu mēs runāsim.
Šī pasaules mērogiem ļoti maza grupa ir izteikti neviendabīga. Latvijā dzīvojošie krievi ir visai dažādi. Viņi pat sevi dēvē visai dažādi. No mūsu aptaujātiem respondentiem vairākums sevi nosauca par krieviem, tomēr sarunas turpinājumā precizējot piebilda: „krievs Latvijā” vai „krievvalodīgais Latvijā”. Ļoti bieži respondenti runāja par savu piederību vienlaikus divām kultūrām un arī par to, cik viņiem tas ir svarīgi.
Daudzi sevi uzskata par „pasaules pilsoņiem”, par eiropiešiem — lai arī kāda nacionalitāte ir ierakstīta viņu vecāku pasē, daži jaunieši noliedz jebkādu etnisko piederību vai sevis raksturošanai izmanto apzīmējumus „pa pusei”, „daļēji”: „vairāk krievi”, ”puskrievi”, „kaut kas pa vidu”, „ne latvietis, ne krievs”.

Ja runājam par etniskumu kopējā nozīmē vai uzskatām, ka nacionālā piederība tiek nodota „ar asinīm”, tad Latvijas krievu vidū ļoti daudz ir tādu, ko šādā nozīmē par krieviem nevar saukt. Ir zināms, ka PSRS laikā Latvijā iebrauca daudz ukraiņu un baltkrievu, bet vēl pirms tam republikā dzīvoja ļoti daudz ebreju. Tomēr mūsdienās uz vispārinājumiem tendētā sabiedrība visus mērī pēc viena šablona un sauc par krieviem, un viņi arī neiebilst — ko nu tur, ja reiz krievi, tad krievi: ”Kas tur ko strīdēties? Man taču tas nav svarīgi, kaut gan man senčos nav neviena krieva…” Viņi paši sevi uzskata par „krievvalodīgajiem”, „krievu kultūrai piederīgiem”.
Viens no respondentiem sevi raksturoja tā: „Es esmu krievvalodīgs Latvijas ebrejs. Kopumā ņemot, rīdzinieks”. Būt rīdziniekam bieži ir svarīgāk nekā būt krievam, latvietim, ebrejam, ukrainim.

Bet kas kopumā patīk, un kas nepatīk Latvijas krievvalodīgajiem pusaudžiem un jauniešiem? Ar ko viņi lepojas, un no kā viņi kaunas? Ko viņi vēlas, un no kā baidās?
Godīgi sakot, viss par ko runāsim tālāk ir vairāk autostereotipi nekā realitātes atspoguļojums, bet ir jēga to palasīt.
Uzminēt, ar ko savā “krieviskumā” visvairāk lepojas mūsu respondenti, ir visai viegli — tā ir krievu valoda un kultūra. Absolūtais vairums krievu valodu vērtē ļoti augsti un lepojas ar to. Visai nozīmīga jauniešiem ir kultūra. Runādami par to, viņi minēja lielos krievu rakstniekus un zinātniekus, Krievijas sasniegumus zinātnē un mākslā. Galvenokārt tika nosaukti krievu rakstnieku — Puškina, Ļermontova, Dostojevska — darbi, kā arī sasniegumi zinātnē un sportā: Gagarina lidojums, krievu daiļslidotāju panākumi.

Jaunieši runāja par to, ka daudzi Latvijā dzīvojošie krievi par krievu kultūru zina vairāk, nekā viņu vienaudži Krievijā, toties ironizēja par to, ka valoda viņus nošķir ne takai no latviešiem, bet arī no Krievijas krieviem — kad Latvijas krievi aizbrauc uz Krieviju, radinieki viņu izrunā dzird Baltijas akcentu un brīnās par aizguvumiem no latviešu valodas, piemēram par „максать” (maksāt), „аплиециба” (apliecība).
Vispār Latvijas krievu atšķirība no Krievijas krieviem bija ļoti populāra tēma. Runājot par savām atšķirībām no Krievijas krieviem (kuri, atgādinu, arī ir ļoti, ļoti dažādi) līdzās iepriekšminētajām, nosauca, piemēram, tādas pazīmes ka cits temperaments — „Krievijā ļaudis ir ļoti enerģiski, kustīgi — mums savu zīmogu ir uzlicis baltiešu lēnīgums”, „mēs esam noslēgtāki… Bet arī ne tik nervozi kā Krievijas krievi” un mazliet citādu saskarsmes stilu(„Krievijā tev visi uz ielas dod padomus!”)
Turklāt respondenti uzskata, ka, ka Latvijas krievi ir tolerantāki, „multikulturālāki”, un ka Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no nacionālas piederības „labāk izprot un pieņem citas tautas”. Daudz tiek runāts par to, ka „mēs šeit esam eiropeizētāki” nekā Krievijas iedzīvotāji.

Daudziem Krievijas un Latvijas politiķiem ir radies iespaids, ka Latvijas krieviem ir cieša saikne ar Krieviju un viņi stipri vien izjūt sevi kā Krievijas daļu. Pētījums parādīja, ka tā nepavisam nav. Dažiem emocionālā saikne ar Krieviju patiešām ir svarīga pazīme, šie jaunieši mēdz izteikties, piemēram, tā: „mana dvēsele ir tur”, „es mīlu Krieviju, kaut gan tā man neko nenozīmē”, tomēr daudziem ir arī gluži pretējais viedoklis —„ar Krieviju sev nekā neasoiciēju”.
Dažiem uzdevuši tiešu jautājumu par to, vai viņi nākotnē neplāno pārcelties uz Krieviju, nesaņēmām nevienu apstiprinošu atbildi, — galējākā bija „Tā kā grībētos… Bet kurš gan mani tur gaida?”

Vēl viens sabiedrībā izplatīts mīts vēsta, ka krievi daudz vairāk nekā latvieši ir pieķērušies padomjlaiku pagātnei. Tomēr tikai retais no mūsu respondentiem tām piekrita. Droši vien līdzīgie procesi notiek pašlaik daudzās bijušās padomju republikās — aug jauna, neatkarības laikā dzimusi paaudze, kuras etnisko pašidentitāti padomju pagātne ietekme tikai netieši.
Raksturīgi, ka daži cilvēki ne tikai uzskata, ka visi krievi līdz pēdējam ir vainīgi padomju režīmā, bet vēl joprojām vēlas, lai bērni norēķinās paar vecāku vainu. Daudzi mūsu respondenti uz jautājumu par nepatīkamām izjūtam, kas saistītas ar viņu etnisko piederību, stāstīja, piemēram, par to, ka daži, skolotāji „visu laiku zelē to okupāciju!”, kas ir ļoti nepatīkami dzirdēt.
Pilnīgi visi respondenti, kas aizskāra okupācijas tēmu, uzskatīja, ka okupācija, visticamāk, ir bijusi, bet viņiem ar to nav nekāda sakara.
Pret jebkura mēroga nacionālismu mūsu respondenti uzturējās krasi noliedzoši. Turklāt viņiem nebija svarīgi, kurš konkrētos nacionālistiskos saukļus izkliedz. „Ir vienlīdz pretīgi, kad latvieši saka „Latviju latviešiem” — un kad krievi auro „Krieviju krieviem!” Ir kauns gan par vieniem, gan par otriem”.
Ja sarunā tika skarta nacionālisma tēma, visi respondenti atzina, ka nacionālisms Latvijā aizvien vājinās. Mēs nevaram zināt, kas būs pēc 20 vai 200 gadiem, bet šodien nacionālo jautājumu un identitātes dalīšanas asums ātri krīt un darba kārtībā iziet ne tikai ekonomiskie un sociālie jautājumi, bet pats galvenais sezona jautājums: kad šogad sāksies pavasaris?

Dieser Text ist in DEUTSCH hier zu lesen